rāpu
rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.
Avots: ME III, 497
Avots: ME III, 497