rātenē (loc. s.), in der Lage gescholten zu werden: kam, māmiņa, tu nerāji, kad es biju rātenē (Var.: rāšanā; als ich gescholten werden konnte)? nu tu mani nenuorāsi, nu rīkstīti pušu laužu BW. 3280 var.

Avots: ME III, 498

rātenẽ: ganes stāvēja pie Jancenes pastāvīgā r. Janš. Mežv. ļ. II, 477.

Avots: EH II, 362