rītelis

I rītelis St., Bergm. n. U., MWM. VI, 140, rīteris BW. 18673, 4, ein Reiter. Nebst estn. rīter resp. rütel od. ritter aus dem Deutschen ; es käme am ehesten - mnd. ruter "Reiter" in Betracht.

Avots: ME III, 540


rītelis

II rĩtelis Wain., ein Unruhiger, Unbändiger Spiess n. U.: ak tu rītelis tāds! kuo tu te atkal esi izdarījis? Līn.

Avots: ME III, 540


rītelis

II rĩtelis: dissimiliert aus *rīteris < nd. rüter, s. Sehwers Unters. 102.

Avots: EH II, 377