rīts
rîts (li. rýtas),
1) ein fem. rīta BW. 23383, 1, der Morgen:
Sprw. rīts (od. rītā) nezin, kāds vakars būs. rīts gudrāks nekâ vakars. rītā darbs suokas (šķiras), Morgenstunde hat Gold im Munde. viņš nezinājis, kur rīts, kur vakars (nezin ne rīta, vakara V, 330, ne rīta, ne vakara II, 49) LP. VII, 62. rīta blāzma, die Morgenröte. rīta rasa, der Morgentau. rīta salna, der Morgenreif. pašā rītā, früh morgens. rītā, rītuos, rītiem, nuo rīta, nuo rītus (vgl. li. rytus "Morgenzeit"), am Morgen, des Morgens: skan balsiņš rītiem (Var.: rītā, rītuos) agri, skanēj[a] se̦bu vakarā BW. 425, 12. nuo rītus piecelies Etn. IV, 81; LP. VII, 16. agri nuo rītus mazgāties Etn. IV, 106. ik rīta, ik rītus, jeden Morgen: ik rītiņus (Var.: rītiņa) mazgājies līgaviņas asarās BW. 21671, 2 var. - gaismiņu nemanīja, bet bija jau labi rītā LP. VI, 103, der Morgen war schon ziemlich fortgeschritten. ar labu rītu, guten Morgen (als Abschiedsgruss);
2) rīts U., gew. der Plur. rîti, rīta puse Ahs., der Osten:
pret od. uz rītiem, gegen Osten. viņa istabas luogi ir uz rītiem MWM. VIII, 673. Wenn urspr. "Aufgang (der Sonne)", zur Wurzel von and., ahd., ae. rīsan "sich erheben" (und ai. rīti-ḥ "Strom, Eile", slav. rinǫti "fliessen", la. rīvus "Bach" u. a.?), s. Persson Beitr. 286 und 769 f. und Wiedemann BB. XXVIII, 72.
Avots: ME III, 541
1) ein fem. rīta BW. 23383, 1, der Morgen:
Sprw. rīts (od. rītā) nezin, kāds vakars būs. rīts gudrāks nekâ vakars. rītā darbs suokas (šķiras), Morgenstunde hat Gold im Munde. viņš nezinājis, kur rīts, kur vakars (nezin ne rīta, vakara V, 330, ne rīta, ne vakara II, 49) LP. VII, 62. rīta blāzma, die Morgenröte. rīta rasa, der Morgentau. rīta salna, der Morgenreif. pašā rītā, früh morgens. rītā, rītuos, rītiem, nuo rīta, nuo rītus (vgl. li. rytus "Morgenzeit"), am Morgen, des Morgens: skan balsiņš rītiem (Var.: rītā, rītuos) agri, skanēj[a] se̦bu vakarā BW. 425, 12. nuo rītus piecelies Etn. IV, 81; LP. VII, 16. agri nuo rītus mazgāties Etn. IV, 106. ik rīta, ik rītus, jeden Morgen: ik rītiņus (Var.: rītiņa) mazgājies līgaviņas asarās BW. 21671, 2 var. - gaismiņu nemanīja, bet bija jau labi rītā LP. VI, 103, der Morgen war schon ziemlich fortgeschritten. ar labu rītu, guten Morgen (als Abschiedsgruss);
2) rīts U., gew. der Plur. rîti, rīta puse Ahs., der Osten:
pret od. uz rītiem, gegen Osten. viņa istabas luogi ir uz rītiem MWM. VIII, 673. Wenn urspr. "Aufgang (der Sonne)", zur Wurzel von and., ahd., ae. rīsan "sich erheben" (und ai. rīti-ḥ "Strom, Eile", slav. rinǫti "fliessen", la. rīvus "Bach" u. a.?), s. Persson Beitr. 286 und 769 f. und Wiedemann BB. XXVIII, 72.
Avots: ME III, 541