sêst (li. sė´sti, slav. sěsti "sich setzen"), sê̦stu (sēžu U.) sê̦du Rutzau und sêdu, intr.,

1) sich setzen:
sē̦stu (Var.: sē̦stuos, sēžuos) brāļu vidiņā BW. 14088. sēst[i], māsiņa, aiz galdiņa! 17352. sēst[i], ve̦de̦kla, kamanās! 23700,1. Jān[i]s sē̦st šūpelī Pas. II, 133 (aus Rositten). lai sē̦stuot zirgam mugarā 49. - vīrietis tūliņ vēl ārā nesēda (stieg nicht gleich aus) Janš. Bandavā II, 248;

2) sitzen
(?) U. Refl. -tiês,

1) sich setzen:
visi sē̦stas ap galdu BW. III, l, 96. pēc tam sē̦stas pie launaga Etn. II, 128. Pēteris sē̦stas uz ve̦zuma Blaum. sē̦stuos tautas kamanās BW. 16967, 10;

2) sich senken
U.; an Volumen, Ausdehnung abnehmen U.: jāievē̦ruo, ka ē̦ka sēdīsies Būvmācība 18. Zu sêdêt.

Avots: ME III, 832

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês, ‡

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483