sabružât, tr., zerreiben, zu Staub machen: sabružātas . . . puķu lapiņas Etn. II, 135. lai bē̦rni sabružājuot zāles LP. VII, 270.

Avots: ME III, 598

sabružât: tüchtig dúrchreiben (?): vai tu guovij sabružāji muguru, kad vērsi dalaide? Saikava. ja tesmens ir piešauts, tad vajag ar lindraku stērbelēm s. Linden in Kurl.; "saburzīt" Kurmene ‡ Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch reiben: cuka labu laiku sabružājās gar siênu Saikava.

Avots: EH II, 398