sadabūt

sadabût, sadabuĩt Dunika, tr., mit Mühe aufsuchen, finden, bekommen; zusammenbekommen, zusammenschaffen: zvē̦ri sadabūjuši lāču pienu LP. IV, 51. ve̦lns sadabū cirvi IV, 78. ratiņu un tītavas tē̦vs Vāczemē ātri sadabūja V, 212. kur tu nu tagad kādu ē̦ku sadabūsi! A. XX, 402. nabadziņš nevar ne kūmus sadabūt, pēc sadabūtām ziņām izrādās... Krilova pas. 72. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. 105. ienaidnieks sadabūjis vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 67. sadabūt jaunus spē̦kus II, 30. nevarējuši nuoliktā skaita ne˙kādi sadabūt VI, 162, izmeklējies pēc pūķiem šur, tur ne˙kur sadabūt! VII, 754. - sadabūts bē̦rns Sudr. E. MWM, v. J. 1898, S. 816, ein uneheliches Kind. sadabût uozuolu drumslâs, die Eiche zu einem Haufen von Spänchen zusammenschichten Le. Leseb.

Avots: ME II, 607