sadzel̂dêt,

1) auch sadzel̂dît, sadzelstît, sadzel̂dinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620

sadzel̂dêt,

2): slapja zeme kalzdama sadzeldē N.-Peb., Ramkau.

Avots: EH II, 406