sagalêt, tr.,

1) bewältigen; zu Ende bringen :
ne˙varuot jaunpienācējus ne˙kur sagalēt Jaunie mērn. laiki III, 69. viena mājās viņa . . , nevarēs sagalēt laiku Janš. Dzimtene V, 41. savu mūžu ... drīz sagalēsim Janš. Bandavä I, 93 (ähnlich I, 50);

2) (ein gewisses Ende) erleben
C.: vai kādreiz biju duomājusi, ka viņš ies tādus ceļus un sagalēs tādu mūža galu Janš. Dzimtene IV, 203.

Avots: ME III, 624

sagalêt,

1): es nevaru dienu s., cik gaŗa! Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich lassen (z. B. vor Langerweile):
kur tad nu visu dienu lai sagalējas? AP. vakarā ne˙kur s. vēji pūš un gauduo ap māju ... Austriņš Raksti VII, 26. kur ... tāds slims cilvē̦ks lai sagalējas? krusts vien viņam pašam un citiem 85.

Avots: EH XVI, 408