sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

sagrûst,

1): kuŗa liga sagrūduse (hat zusammenkommen lassen)
taidus skuopus panāksneņus? Tdz. 57007, 1;

2): zerhacken:
usnes nuoplūc, sagrūž cūkām Ramkau; ‡

3) mit einem energischen Ruck in Bewegung setzen:
iesēdinājis viņu ..., sagrūda ragutiņas Janš. Dzimtene II, 392; ‡

4) eilig und flüchtig verrichten:
ātri jau padara gan, bet ne˙kāda labuma nav: visus darbus tik sagrūž Siuxt. Refl. -tiês,

2): tagad, lietum mituoties, visi darbi sagrūdās vienā reizē Aps. Raksti I2, 165. ja Daugava būtu pa likuse mierā ar pirmuo aizsalumu, tad viņa tâ nebūtu sagrūduses ("?") Linden in Kurl.; ‡

4) zerstossen, zerstampft, zerhackt werden:
kad kāpuostus grūž, tad silē če̦tras reizes grìež riņķī, lai labi sagrūžas, lai nepaliek lapas AP.; ‡

5) fig., aneinander geraten
Segew.

Avots: EH XVI, 410