sagũt,

1) tr., (fest)bekommen, (fest)fangen, erlangen, erwerben, erraffen:
simtiņš gāja manis gūt, tūkstuošs manis nesaguva (Var.: nesaķēra) BW. 13532. ne˙vienas zivtiņas nesaguvu Pas. I, 148 (aus Birzgaļi). cik daudz mēs saguvām eža cisu un... mātaru! Janš. Dzimtene V, 219. saimnieks brauca trīs reizes naudai pakaļ, kamē̦r tuo saguva LP. I, 123. mantu gan saguva, bet ne veselību Nigr. bašu še kungs par kalpiem, kuŗus mans tē̦vs man saguvis Odiseja I, 23. kuo, māsiņa; tu saguvi (Var.: dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 22112 var.;

2) (mit etw.) fertigwerden
Spr.: gals... vilnai būs, nāks lini; kuo nu? - cilvē̦ks viens tak visa nesagūs Austriņš. Refl. -tiês,

1) für sich bekommen, erlangen
Spr.;

2) sich besinnen, zur Besinnung kommen:
kamē̦r Juris atmanījās un saguvās, dabūja vēl pāris . . . šļācienu Vīt. 80.

Avots: ME II, 633

sagũt,

1): auch Preiļi (Kur. Nehrung); jam saguva nezkas aiz bārdas. Pas. IX, 536. Refl. -tiês,

1): kā, māseņ, sasaguvi, jaun[a] iedama tautiņās? Tdz. 44543. saguvies kauluos duŗas Janš. Līgava I, 486;

2): tagad tikai ķēneņš saguvās un saprata ... Pas. XII, 87. saguvās, ka sē̦tā aizmirsa cirvi 132 (aus Makašēni). par naudu jis vēl nesaguvās XIV, 132.

Avots: EH XVI, 412