sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650

saklìegt,

1): sakliedz (= kliegdams baŗas) uz tā bē̦rna, - un miers Sonnaxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch
klìegt AP.: viņš sakliedze visu laiku vienā kliegšanā. viņa sakliedze (= saraudāja) da vē̦lam vakaram. ‡ Subst. saklìegšanâs, gegenseitiges lautes Zurufen: kas tad te par tādu līksmu sakliegšanuos? Janš. Bandavā II, 210.

Avots: EH XVI, 417