sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. ² 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675

sal˜ms: unbek. in Auleja; kas nuo gaŗa rudzu salma? BW. 11918, 2. ne salmiņš nečaukstēja 35198, 3. salmu gubenīt[i]s 2470; man s. pārdedzis Wolm., mir ist die Lust (an etwas) vergangen.

Avots: EH XVI, 426