saplūkt, tr.,

1) raufend, reissend sammeln:
puķes, zâles, saplūkuse baltas ruozes BW. 33613;

2) zerzausen, zerreissen:
saplūkti un izpūrināti mati Janš. Dzimtene V, 455. saplūkt matus, (jem.) an den Haaren reissen Wid. Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, raufend sammeln:
puisis saplūcies zâles LP. VII, 609;

2) einander zerzausen;
(fig.) in Streit geraten, sich verzanken: div[i] mušiņas saplūcās BW. 35081, 5 var. saplūcāmies ar... brāli MWM. VIII, 603.

Avots: ME II, 704

saplûkt, = saplaûkt: lapas saplūkušas Wolmarshof, Arrasch.

Avots: ME II, 704

saplùkt,

2): (viņa Miglu) saplūca pie bizēm Janš. Mežv. ļ. I, 314.

Avots: EH XVI, 437