saplacinât, tr.,

1) der Erde gleich machen
L., U., Spr., platt machen: saplacināt bluķi, ja viņš... satrunējis Ezeriņš Leijerk. 1, 229;

2) (besonders häufig in der Verbindung mit dem Akk. dūšu), den Mut benehmen
Bergm. n. U.: gaiss, kas viņas dūšu saplacināja Berl. Māte 146. kara bē̦das... bij iedzīvuotājus saplacinājušas Kundziņš Ve̦cais Stenders 38.

Avots: ME II, 700, 701

saplacinât,

1): kuoku var s. (= sasist plakanu) Auleja; platt und zugleich niedriger machen:
(atkusnis) sniega kupe̦nas ... lieliski saplacināja Janš. Dzimtene V, 163 (ähnlich Frauenb. u. a.). ‡ Refl. -tiês "sich zusammenbacken" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 436