sapĩpêt, sapĩpuôt,

1) intr., zusammen rauchen, anrauchen
Spr. (sapīpēt):"sapīpuosim!" ve̦ctē̦vs runāja Poruk III, 368. tur salasījās sapīpuot, sapļāpāties MWM. VIII, 246;

2) tr., ausrauchen, rauchend vergeuden:
visas bandas sapīpēja (Var.: izpīpēja, nuopīpēja) sūrajā tabakā BW. 9753 var.

Avots: ME II, 700

sapĩpêt,

2): sapīpēju tebēciņu, Tdz. 41545. itai pīpē̦dams tu ir savas bikses sapīpēsi Warkl.

Avots: EH XVI, 436