sarãt, tr., durchschelten Wid.: vē̦lē̦damies kādu sarāt par aizliegtas egles nuociršanu Ezeriņš Leijerk. I, 167. Refl. -tiês, sich verzanken, in Streit geraten: māt[e] ar meitu sarājās BW. 6916 var. pirmuo nakti sarājuos ar tautieti 24983.

Avots: ME II, 714

sarãt: viņš jau ir paša dieva sarāts (von einem Krüppel) Frauenb.

Avots: EH XVI, 441