sarūsēt

sarūsêt, sarūsît Spr., sarûst ² Ruj., intr., verrosten; einrosten: sarūsējis tutenis Stari II, 933. sarūsēja pieši mani BW. 7828. sarūs mana sīka nauda 11633. sarūs mans zuobentiņš 14032. dārgmetali nesarūsē Konv. ² 511. nuo sarūsējuša vaŗa Vēr. II, 455. ar sarūsējušām durvīm MWM. VIII, 890. - (fig.) sieva morāliski sarūsē Vēr. II, 819. sarūsējušās verdzības važas 1000.

Avots: ME III, 724