saraûdât,

1) tr., weinend verderben, verweinen:
saraudātas acis, verweinte Augen. saraudātām, uztūkušām acīm Alm. Meitene nuo sv. 57;

2) längere Zeit weinen
Spr.: visu dienu saraudāju BW. 26680, 4. trīs dieniņas saraudāju 13562 var. trīs gadiņi saraudāju 19437. Refl. -tiês, heftig weinen: kad zārku ielaida kapā, [Variņka] saraudājās Vēr. I, 1247. meitenes bij patiesi saraudājušās Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 55.

Avots: ME II, 712

saraûdât, ‡

3) weinend bewältigen (?):
es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita, raudulīte, raudāt vien saraudāja BW. 665, 3.

Avots: EH XVI, 440