saspļaut

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741