saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

saķer̂t,

2): s. bē̦rnus Siuxt, (als Hebamme) Kinder empfangen
(die Bed. "Kinder bekommen" ME. III, 662 ist fraglich); laimīga ruoka bē̦rnu saķeršanā (von einer Hebamme gesagt) Janš. Dzimtene V, 78; ‡

3) saķeŗ ar vē̦de̦ru Auleja, plötzlich fängt der Magen an zu schmerzen.
saķeŗ juo ar karstumu ebenda, er (sie) bekommt Fieber. Refl. -tiês,

4): in Streit geraten:
sakeršanās ar leišiem Janš. Dzimtene II, 201, ‡

5) s. ciet(i) Salis "aizdambēties. aizspruostuoties" (von Gräben u. dgl.).
‡ Subst. saķêrēja, die Hebamme B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 6.

Avots: EH XVI, 422