sen (li. seneĩ), se̦n Dond., (erschl. aus ostle. san) Kl., Heidenfeld, BW. 25820, 1, seņ Sussei n. FBR. VII, 133, Adv., lange her, seit lange U., längst: sen slavēja tautiņām jaun[u] istabu būvējam; nu atnācu, nu atradu, žagatiņas cauri skrēja BW. 25820. sen paaudzis (längst erwachsen, alt) tē̦va dē̦ls Biel. 1089. sen atpakaļ (lange zurück), ve̦cuos laikuos, dzīvuoja . . . sieviņa Dīcm. pas. v. I, 57.

Avots: ME III, 816

sen: se̦n - auch AP., Lös., Pussen, Ramkau, Seyershof, Strasden, Pas. XI, 147; nu jau ce̦turtā (scil.: nedēļa), un vēl s. (noch lange nicht) nebūsiet galā Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 108.

Avots: EH XVI, 476