seviem, mundartl. für sevim, der Instrumental des Reflexivpronomens: (uz) seviem dzīvuot, für sich, selbständig leben: pē̦rn viņš dzīvuoja uz seviem, voriges Jahr lebte er als Tagelöhner Kl. Līza dzīvuo uz seviem Prl. n. FBR. VI, 98. Kārļa māte dzīvuo seviem ebenda. (dativisch) drēbes nešuj citiem, bet pats seviem Wallhof.

Avots: ME III, 822

seviem: "atsevišķi" Fest. n. FBR. XVII, 93: dzīvuot s. Golg. sivē̦niem taisīja aizgaldiņu: cūka s., šie s. Sonnaxt. zarnu taukus s. kausē ebenda.

Avots: EH XVI, 479