simts
sìmts (li. šim̃tas),
1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;
2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. 2 152.
Avots: ME III, 841
1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;
2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. 2 152.
Avots: ME III, 841