sitinât, tr., freqn. zu sist,

1) mehrfach schlagen:
dancuodama sitināju tautu dē̦lu stērbelēm BW. 7474, 1;

2) schnell drehen, wickeln
Wid.: vēl es tavus skruļļu matus gar ruociņu sitināšu BW. 10432. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu sitināšu (Var.: ritināšu, tecināšu) 31038. virvi satveŗ vidū un sitina tuo riņķī MWM. VI, 319. diegu sitina ap pirkstu Dunika;

3) einwickeln:
tautas manu vainadziņu nē̦zduogā sitināja BW. 152. dancuodama tautu dē̦lu stērbelēs sitināju 24152. Refl. -tiês, sich drehen; sich wickeln Dunika: viņa redzēja pati sevi tur... grìežamies un sitināmies Janš. Dzimtene ² II, 245. visa rinda luocījās tik veikli, sevišķi viņas astesgals sitinājās tik ātri Bandavā II, 262. apiņi sitinās ap maikši Dunika.

Avots: ME III, 850

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491