slaiks

slaîks Kl., Prl., Gr.-Buschhof, C., PS., Sissegal, Kr., slaîks 2 Karls., Iw., Bl., Adv. slaîki,

1) lang gestreckt, schlank; gefügig, hübsch in die Augen fallend
U.: Sprw. slaika kâ kārts. mātes kurpes slaikas, gaŗas BW. 16970,5. māmiņai tievi pirksti, slaiku (Var.: slaidu) laida pavedienu 7080 var.;

2) reichlich, genügend:
slaiks pūrs, volle, reichliche Aussteuer U. slaiki izgulēties līdz pulksten 8 nuo rīta Zuobg. Kal. 1893. slaiki izdancuoties Pas. I, 328. viņam slaika ruoka, er gibt gern Sissegal n. U.;

3) schnell:
slaiki laidu kumeliņu, lai varē̦tu apraudzīt līdz gaismai meitu māti BW. 13268', 30;

4) ratiņš šlaiki ne̦s, das Spinnrad spinnt lose
U.;

5) "=lē̦ze̦ns": slaika jūŗa Pabbasch. Subst. slaikums, die Schlankheit U. Wenn von einer Bed. "glatt" auszugehen ist (vgl. slaîds), wohl zur Wurzel von slaika; vgl. auch slieka und Leskien Nom. 188 und 224.

Avots: ME III, 913


slaiks

slaîks,

1): auch Kaltenbr.; s. (=gaŗš) cilvē̦ks AP. s. kuoks Salis. citām cūkām slaikāka (= gaŗāka) spalviņa Orellen;

2): reichlich gebend, nicht sparsam
AP.: viņam slaika ruoka. Subst. slaîkums: meitiņas ... visas vienu slaikumiņu BW. 13250, 52.

Avots: EH II, 519