slacināt
slacinât (li. -šlakinoti bei Bezzenberger BGLS. 330, šlãkinti "spritzen; sprengen"), freqn. zu slacît,
1) tr., nass machen, besprengen
U.: lietus nāca, nu tas mani slacinās (Var.: slapinās) BW. 14178 var. sviedriem slacinātuo pieri Vēr. I, 1164. vaidziņu ar asariņām slacināt Gesangb.;
2) intr., fein regnen
U.: pret rītu sāk slacināt A. v. J. 1898, S. 350. Refl. -tiês, sich besprengen.
Avots: ME III, 912
1) tr., nass machen, besprengen
U.: lietus nāca, nu tas mani slacinās (Var.: slapinās) BW. 14178 var. sviedriem slacinātuo pieri Vēr. I, 1164. vaidziņu ar asariņām slacināt Gesangb.;
2) intr., fein regnen
U.: pret rītu sāk slacināt A. v. J. 1898, S. 350. Refl. -tiês, sich besprengen.
Avots: ME III, 912