I slaka,

1) der Tropfen
Bauske: viņš sit ūdeni, slakas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 136. nav ūdens ne slakas ebenda;

2) die zum Besprengen bestimmte Flüssigkeit, das Sprengwasser;

3) die Besprengung, Anfeuchtung
U.: kviešus liek slakā Peb., Oppek. n. U. iesalu ielikt slakā Golg.;

4) ein feimer, herabfallender
Nebel KL, Selsau: slaka nāk; būs liela atkala Vīt. Nebst slacît zu li. šlãkas "Tropfen", šlėkti "spritzen", šlekùtė "geflecktes Hühnchen", šlik(nó)ti "triefen", s. Leskien Abl. 349.

Avots: ME III, 914

I slaka,

3): mieži ir slakā (izmē̦rcē̦ti un salikti čupā, lai siltumam ruoduoties dīgst) Lubn.;

4): kad s. līst, tad nevar ne˙maz paiet.. ūdens tūliņ sasalst AP.

Avots: EH II, 519

II slaka, = kava, die Art, das Geschlecht U., Karls.: tāds bij tas saimnieks, tādi tie viesi, viss vienā slakā Manz. Post, II, 287. vai nu tuo izmācīsi citādi, tas jau nuo tādas slakas! Laud. brāļa ābelei katru gadu ābuoļi, tā nuo labas slakas ebenda. šie kartupeļi neauglīgas slakas Mar. es pārvedu brālītim krievu slakas līgaviņu BW. 22462. žīdu slakas sievu ņēmu (Var.: sieva mana žīda rada; sieviņ[a] mana žīdu tautas) 27225, 3 var. tās nemīl mūziku kâ visa nezvē̦ru slaka MWM. VII, 607. man ar kaimiņiem cūkas ir vienas slakas Memelshof; die Farbe (im Kartenspiel) Memelshof, Lieven-Bersen. Aus mnd˙slach "Schlag".

Avots: ME III, 914

II slaka: eine Weise, die Art, das Geschlecht Lng.

Avots: EH II, 519