sliekt Karls., sliecu,

1) stützen
U.;

2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;

3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe ² ), Salis (mit iê ² );

4) slìekt ² Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,

1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe ² ), Salis, Widdrisch (mit iê ² );

2) sich anschicken
V.;

3) gönnen
U.;

4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).

Avots: ME III, 939

slìekt, ‡

5) neigen, richten:
uz kuŗu pusi visi šie ... pārdzīvuojumi slieca manas pe̦rsuonības attīstību A. Upītis Ģertr. 147. Refl. -tiês,

1): zirgs slìecas ² (Fehteln, Sessw., mit iê ² Kolberg) pēc barības. velve ze̦mu sliecās viņam pāri A. Upītis Kailā dzīvība 41. iela sāka manāmi s. uz augšu 76.

Avots: EH II, 528