slēgt
slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,
1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;
2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;
3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;
4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,
1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;
2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;
2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,
1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;
2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.
Avots: ME III, 928
1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;
2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;
3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;
4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,
1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;
2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;
2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,
1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;
2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.
Avots: ME III, 928