Paplašinātā meklēšana

pasmejus, Adv., ein wenig lachend: viņš jautāja pasmejus LA.

Avots: ME III, 103

galsterĩba, die Albernheit: tagad es pats smejuos par savu galsterību MWM. V, 432.

Avots: ME I, 595

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

pabrĩnêtiês, pabrĩnîtiês, pabrĩnuôtiês, sich ein wenig wundern, sich wundern, erstaunen: pabrīnuos, pasmejuos es par savu līgaviņu VL. ķēniņa meita par jaunuo puisi tīri pabrīnās LP. II, 73.

Avots: ME III, 10

‡ pagurgt "?": citi ".. smejuoties pagurgdami (= wiederholt gurgdami?) Pas. XV, 167.

Avots: EH II, 135

[pasmiet L.], pasmiêtiês, ein wenig lachen, schmunzeln: es par tuo tik pasmejuos.

Avots: ME III, 104

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369

smiêt, smeju">smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968