smur̃gât C. (wruss. сморгаць "schnurcheln"), -ãju, schmurgeln U., besudeln : duoš[u] tādam smurguļam smurgāt savu sietaviņu BW. 19234, 1 var. Refl. -tiês, sich besudeln; sich mit einer widerlichen, unangenehmeri oder nichtigen Arbeit oder Sache befassen Ronneb. Zu li. smùrgas "Rotz", nusmùrgęs "apsikniáukęs" u. a. bei Būga KSn. I, 284; dies smurg- etwa aps smurk- (in smurka, smurkât) + snurg- (in le. snurgulas u. a.) ?

Avots: ME III, 970

smur̃gât, ‡

2) "izniekuot" Seyershof: viņš mani trīs reizes nuo vietas smurgāja ar tuo pļavu, - tagad es vairs neticu. Refl. -tiês: "mazgāties laistuot ūdeni vis˙apkārt": pīlē̦ni pa ūdeni smur̂gājas ² Frauenb.; "darbuoties nemākulīgi, neveikli, ar pūlēm, netīrs kļūdams, darīt kuo neapduomātu, nepiemē̦ruotu vai nevajadzīgu" (mit ur̃ ) Salis: s. ar ēdienu Salis. s. gar kājām ebenda. es vairs neiešu ar baļķiem s. (= mežā baļķus zāģēt) Seyershof.

Avots: EH II, 540