snapāt

snapât, -ãju, hastig und mit Lust essen Ermes, Mar., (in der Kindersprache) Walk: rudzu maizīti snapāt snapāja BW. 20246. dzeriet, brāļi, snapājiet (geniesst?) manu saldu alutiņu! BW. V, S. 477, № 2328; "heimlich anrühren". Vielleicht zu mhd. snaben, mnd. snappen od. snabben "schnappen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 520).

Avots: ME III, 972