spuõlêt, -ẽju,

1) abspulen
U., spulen: audējai spuoles spuolēt Etn. III, 76;

2) eilig gehen
Nigr., (ab)marschieren Jürg.: nuo Je̦lgavas šuo gabalu spuolējis tālāk kājām De̦glavs Rīga I, 6. Refl. -tiês, sich drehen Spr. Aus mnd. spōlen.

Avots: ME III, 1035

spuõlêt,

1): "uz ņiedriņas vai pabieza papīra ar spuolējamuo ratiņu uztīt dziju aušanai" Ramkau;

2): šis pa ceļa vidu vien spuolē uz māju Orellen; ‡

3) "svaidīt, mē̦tāt" (mit ùo ² ) Līvāni, Saikava: spuolē munu ļaudaveņu, sadauz[i] dzelža kamaneņas Tdz. 51172. meitas tevi kā spundi spuolē nuo viena kakta uotrā Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) "mē̦tāties": s. ar sniegu Līvāni.

Avots: EH II, 566