spreņģe

spreņģe,

1) "?": rīb tiltiņš, skan spreņgītes (Var.: iemaukti), dre̦b Jānīša kumeliņš BW. 32931 var.;

2) viņš piesējās pie sprèņģes 2 , ihm widerfuhr ein Unglück Hirschenhof.

Avots: ME III, 1016