staĩgât, -ãju, gehen, wandeln, wandern U.: staigāt pa ceļu. staigāt se̦ntē̦va pē̦dās Stāsts Kriev. 17. augšā staigāt, das Bett verlassen haben (namentl. nach einer Krankheit) U. Sprw.: nāves ceļš visiem jāstaigā . staigāts ceļš, ein betretener Weg. L., U. vējš staigā Kav. staigā laimīgs! als Abschiedsgruss gebraucht. Refl. -tiês, einander besuchen: kaimiņi staigājas Selsau, Saikava; mit andern zusammenkommen Ar. - Subst. staĩgâšana, das Gehen, Wandeln, Wandern: drēbes nuolika tādā vietā, kur nav ne˙kādas staigāšanas (wo nicht gegangen wird) BW. III, 3, S. 862; staĩgãjums, das einmalige, vollendete Gehen, Wandern; das Resultat des Gehens, die Spur: vai (suņi) uzgaja vilka pē̦das, vai puisīša staigājumu? BW. 12653; staĩ-gâtājs, der Gehende, Wandernde; staigātāji, Spottname für Herrnhuter Mag. IV, 2, 148. Zu stêigt.

Avots: ME III, 1038

staĩgât,

1): s. sliktus ceļus (von schlechtem Lebenswandel)
Frauenb. s. pa miegam (von Mondsüchtigen) ebenda. (māmiņa) staigā ciemus zvanīdama BW. 8680, 2. gar malām staigā lietus debeši Ramkau. skats mierīgi ... staigā pa zāli Janš. Dzimtene V, 111. pār jūŗu ar laivu s., über Wasser reisen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reisen" ); gaisā lidināties od. s., in den Lüften schweben ebenda (unter "schweben" ). vē̦de̦rs bē̦rnam nestaigā (ist verstopft) Seyershof; ‡

2) gären
Auleja: alus staigā - taî i[r] čaukst. Refl. -tiês: uz talkām ar var s. Saikava. Subst. staĩgâšana: celiņa s. BW. 6902; staĩgâtājs: der Pendel einer Uhr (wo?); dēļu grīdas staigātāja BW. 21610.

Avots: EH II, 568