stumburēt
‡ stum̃burêt, -ēju Seyershof,
1) streng und unablässig antreiben:
s. bē̦rnus. lai iet pelnīties;
2) unbeholfen (kraftlos) gehen:
tâ vien stumburēja uz priekšu, kamē̦r nuotika mājā. Refl. -tiês ebenda, sich unablässig anstrengen: pašam ir jāstumburējas, ka tiek uz priekšu.
Avots: EH II, 595
1) streng und unablässig antreiben:
s. bē̦rnus. lai iet pelnīties;
2) unbeholfen (kraftlos) gehen:
tâ vien stumburēja uz priekšu, kamē̦r nuotika mājā. Refl. -tiês ebenda, sich unablässig anstrengen: pašam ir jāstumburējas, ka tiek uz priekšu.
Avots: EH II, 595