sturbulis

‡ II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ 2 ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596


sturbulis

stur̀bulis Wolmarshof, Arrasch, ein Hitzkopf, der alles schnell, aber nicht gründlich tut Burtn., Purap. Zu poln. starbać się "wanken" und d. westfäl. storpeln "straucheln" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632)?

Avots: ME III, 1108