suļķis

suļˆķis,

1) ein zerkautes Zigarrenende
Dubena; was man raucht Saikava, Schwanb.: viņš kabina savu suļķi Vīt. 24;

2) ein Raucher (verächtlich)
Saikava, Golg., Fest.

Avots: ME III, 1120


suļķis

suļˆķis,

1): eine Pfeife (zum Rauchen)
Bers., Kalz.;

2): auch Bers., Kalz.; vai ve̦ctē̦vs nebij vare̦ns s.? Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 152.

Avots: EH II, 602