I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

I svelˆt ² : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614

II svelˆt ² Bauske, schlagen: svelt pa ausi. Vgl. zvelt.

Avots: ME III, 1149