tāmēt
I tāmêt, -ẽju,
1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à 2) Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;
2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à 2), Dr.;
3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.
Avots: ME IV, 147
1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à 2) Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;
2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à 2), Dr.;
3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.
Avots: ME IV, 147