tikrs (li. tìkras "recht, echt", apr. tickars [fem. tickra] "recht"), recht, Erz-Lng., Für. I; gut, tauglich Rutzau; wert: tikrs zaglis, Erzdieb Für. I. tikrs viltnieks, Erzketzer ebenda. Jē̦kabs ir krietns un tikrs zē̦ns katrā vietā Janš. Bandavā II, 230. pašu nuovadā nav ne˙vienas meitas tevis tikras - tās ir visas nabadzes Janš. Čāp. 12. cirvis šeit tam tikrais, das Beil ist hier(zu) gut Rutzau. Vgl. auch tam tikram. Zu tèikt (s. dies); urspr. etwa: passend (vgl. tikls).

Avots: ME IV, 183

tikrs: "taisns, patiess" Gramsden; darbam tikru (tauglich) cilvē̦ku Janš. Līgava 1, 281. Subst. tikrums "labums" Auleja: girsā, cik tiê jimā tikruma ir, - sē̦nala vien!

Avots: EH II, 680