I tilkât, -ãju,

1) tropfen (von den Eiszapfen am Dach):
jumts sāk til̃kāt Schibbenhof;

2) geifern, Speichel herabfliessen lassen
(mit il̃) Notk. Refl. -tiês,

1) til̃kâtiês Bixten, Kalnazeem, Kand., Lesten, Lieven-Bersen, MSil., Notk., Siuxt, Wahnen, (mit ìl ² ) Bers., Lubn., tilkātiês Naud., Vīt., til̃kuotiês A.-Autz, geifern, Speichel herabfliessen lassen:
tâ nuodzēries, ka tilkājas vien MSil. guovis (sirgdamas ar purna sē̦rgu) sāka tilkāties Ieviņš Guntis un Daila 25. slims luops tilkājas MSil. suns rej tilkuodamies Druva II, 433;

2) "ņe̦rgāties". Zu tilka I.

Avots: ME IV, 188

I tilkât, Refl. -tiês,

1): auch Frauenb., Ķempji, PV.

Avots: EH II, 682

II tilkât, mit langen Schritten gehen Meiran, hin und her gehen (mit ìl ² ) Golg.: tilka, tilka zakītis lēca nuo aparas aparā; tā tilkāja (Var.: lē̦kāja, cilpuoja u. a.) dē̦lu māte nuo ciemiņa ciemiņā BW. 23568, 10 var.

Avots: ME IV, 188