uperēt

uperêt, -ẽju Glück Matth. 5, 24 und Gesangb. v. J. 1671, = upurêt, opfern. Aus mnd. opperen.

Avots: ME IV, 300


uperēt

uperêt: auch Manz. Post. I, 34, Strods Par. vōrdn. 179; trešajam ... paša sevi uperēšu Tdz. 52930. savu dzīvību upe̦rē̦dami Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 713