urkņît, -ĩju, herausscharrend wühlen Golg. (mit ùr ² ): ur̃kņīt kartupeļus nuo pe̦lniem Segew.; keine Ruhe lassen, hetzen (kūdît): kuo tu viņu ur̃kņī? Salis. vecene vecītim neduod miera; urkņī ap viņu dienu un nakti Tirsen n. RKr. XVII, 84. Vgl. auch saurkņît.

Avots: ME IV, 305

urkņît: "rakņāt, urbināt, meklēt" (mit ùr ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 715