I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls ² ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308

II urskulis,

1) ein Wühler, Schnüffler
Vīt.;

2) ur̃skals Salis, ein mageres Jungschwein.

Avots: ME IV, 308

III ur̂skulis ² Nodaggen, die Leiden schaft, Hitze, das Fieber: mīlestības urskulī cilvē̦ks ir uz visu spējīgs Janš. kāds tam cilvē̦kam uzgājis mīlestības ur̂skulis ² ! dienas laikā laužas pie meitām iekšā Janš. Bandavā 1, 39.

Avots: ME IV, 308