uzčinkstēt
uzčinkstêt,
1) weinend, flennend aufwecken:
bē̦rns uzčinkstēja māti nuo miega Golg.;
2) eine Zeitlang flennen, weinen
(perfektiv): uzčinksti vēl! Bauske.
Avots: ME IV, 322
1) weinend, flennend aufwecken:
bē̦rns uzčinkstēja māti nuo miega Golg.;
2) eine Zeitlang flennen, weinen
(perfektiv): uzčinksti vēl! Bauske.
Avots: ME IV, 322