uzcìenît,

1) "?": tev... nebūs... nabagu uzcienīt (in der neusten Ausgabe:
aizstāvet), kad tam nepareizi ķilda ir (du sollst den Geringen nicht schmücken in seiner Sache) Glück II Mos. 23, 3;

2) = uzcìenât, bewirten Golg., Sessw.: uzcienīts ar vakariņām R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 59. saimnieks viņu uzņe̦m un mīļi uzcienī Pas. IV, 31 (aus Warenbrock). vakar biju kruodziņā, puiši mani uzcienīja BW. 35677 var.

Avots: ME IV, 321, 322

uzcìenît,

2): u. luopus ziemsvē̦tku rītā ar ābuoliņu Seyershof.

Avots: EH II, 720