uzkā`rnît,

1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;

2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;

3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;

4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;

5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;

6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;

7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.

Avots: ME IV, 340, 341

uzkā`rnît, ‡ Refl. -tiês (mit ār) Frauenb. "uzmesties 3": puika grib man u. kaklā.

Avots: EH II, 724