uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

uzklât, ‡ Subst. uzklâjējs, der Aufdeckende: galdiņa uzklājēja BW. 2686, 7.

Avots: EH II, 725